Interlingva

Nejaukt ar interlingve.

Interlingva
Izruna:	IPA: [inteɾˈliŋɡwa]
Izveidojuši:	Starptautiskā Palīgvalodu Asociācija	1951.g.
Pielietojums:	Starptautiska palīgvaloda
Pratēju skaits:	daži simti
Kategorija (lietojums):	Mākslīgā valoda  Starptautiska palīgvaloda   Interlingva
Rakstība:	latīņu alfabēts
Regulators:	nav regulators
Valodas kodi
ISO 639-1:	ia
ISO 639-2:	ina
ISO 639-3:	ina

Interlingva (interlingua) ir starptautiska palīgvaloda (IAL), kuru laika posmā no 1937. gada līdz 1951. gadam izveidoja Starptautiskā Palīgvalodu Asociācija (International Auxiliary Language Association, IALA). Tā ir otra vai trešā populārākā mākslīgā valoda pēc esperanto un, iespējams, ido.

Vēsture

Pēc Pirmā pasaules kara pieauga interese par starptautiskas palīgvalodas ideju. Daudzi valodnieki, uzņēmēji un zinātnieki bija ieinteresēti optimālas palīgvalodas izstrādē. Ar viņu atbalstu 1924. gadā ar Alises Vanderbiltas Morisas finansējumu tika izveidota Starptautiskā palīgvalodu asociācija (IALA), lai pētītu šo jautājumu. Galu galā, pēc tam, kad neizdevās panākt kompromisus starp esošajām starptautiskajām palīgvalodām, IALA nolēma izveidot savu palīgvalodu, izmantojot zinātniskus principus. Ideja nebija izgudrot palīgvalodu, bet gan iegūt tās vārdu krājumu no starptautiskajiem vārdiem, kas ir kopīgi galvenajām Eiropas valodām, un to standartizēt. Kā tika teikts: "Nav nepieciešams izgudrot palīgvalodu. Nepieciešams ir tikai to iegūt."

Izstrādes pētījumi sākās 1936. gadā Liverpūlē, Anglijā, taču kara draudu dēļ IALA 1939. gadā pārcēla savas pētniecības darbības uz Ņujorku E. Klārka Stilmena vadībā. Tajā gadā viņš sapulcināja valodnieku komandu darbu veikšanai. 1943. gadā E. Klārks Stilmens un viņa asistents dr. Aleksandrs Gode pabeidza rokasgrāmatu "Interlinguistic Standardization", kurā bija aprakstīta viņu koncepcija par to, kā iegūt vārdus no valodām, kuras, viņuprāt, saturēja vislielāko starptautisko vārdu koncentrāciju: angļu, franču, itāļu un spāņu/portugāļu.

Darbs turpinājās Otrā pasaules kara laikā, bet Stilmens 1943. gadā pameta IALA, lai dienētu ASV valdībā. Dr. Gode kļuva par pētniecības direktoru uz laiku. 1945. gadā IALA vispārējais ziņojums atklāja, ka komanda ir izveidojusi vairāk nekā 20 000 starptautisku vārdu krājumu.

Tikmēr tika veikti pētījumi un eksperimenti, lai izpētītu vairākus starptautiskās palīgvalodas variantus, izmantojot starptautisko vārdu krājumu. Šie varianti bija:

1. Naturālistiskais variants, pilnīgi prototipisks.
2. Variants ar minimālu regularizāciju un shematizāciju.
3. Variants ar vidēju regularizāciju.

1946. gadā pazīstamais franču valodnieks dr. Andrē Martinē tika pieņemts darbā par pētniecības direktoru, lai izveidotu vārdnīcu un galīgo formu palīgvalodai. Martinē veica sabiedriskās domas aptauju par palīgvalodas formu, un rezultāti liecināja, ka lielākā daļa cilvēku dotu priekšroku valodai starp pilnīgi naturālistisko variantu un minimāli regularizēto variantu.

1948. gada beigās dr. Aleksandrs Gode uzņēmās galīgo atbildību par palīgvalodas vārdnīcas izveidi, kad dr. Martinē atgriezās akadēmiskajā vidē Kolumbijas Universitātē. Alise V. Morisa, kura bija IALA galvenais dzinējspēks un finansētāja, nomira 1950. gada augustā, kad vārdnīcas galīgā forma tika gatavota iespiešanai.

Interlingvas gramatika un vārdu krājums pirmo reizi tika publicēti 1951. gadā.

Interlingvas-angļu vārdnīca — viens no diviem pamatdarbiem kopā ar gramatiku, kas veltīti interlingvai

Dr. Gode par saviem līdzekļiem 1951. gadā publicēja galaproduktu — vārdnīcu "Interlingua-English Dictionary" (IED) ar aptuveni 27 000 šķirkļu, kuru formas ir vidusceļš starp tīri prototipisko variantu un variantu ar minimālu regularizāciju un modernizāciju.

Aleksandrs Gode bija viens no galvenajiem šo centienu veicinātājiem. Viņš publicēja gramatikas kopsavilkumu, vienvirziena vārdnīcu (no interlingvas uz angļu valodu) un ievadgrāmatu ar nosaukumu "Interlingua a Prime Vista".

Aleksandrs Gode un Hjū Blērs, kurš bija Alises V. Morisas personīgais asistents viņas pašas pētījumos par palīgvalodām, tajā pašā laikā publicēja "Interlingua Grammar", kas piešķīra starptautiskajai valodai konkrētu formu.

Fonoloģija un ortogrāfija

Fonoloģija

Interlingva ir valoda, kas pamatā tiek izmantota rakstīšanai. Sarunāšanās šajā valodā nav tik ļoti izplatīta. Skaņas, kas tiek izmantotas šīs valodas izrunāšanai, ir šādas:

	Bilabiāls		Labio- dentāls		Alveolārs		Post- alveolārs		Palatāls	Labiāli velārs	Velārs		Glotāls
Slēdzenis	p	b			t	d					k	ɡ
Nazāls		m				n
Flaps						ɾ
Berzenis			f	v	s	z	ʃ	(d)ʒ					(h)
Afrikāta					(ts ~ tʃ)
Spraudzenis									j	w
Laterāls						l

	Priekšējās	Pakaļējās
Augsts	i	u
Augsti vidējs	e	o
Zems	a

Interlingvas alfabēts

Interlingvas rakstībā izmanto 26 burtus, kas ir tādi paši kā latīņu alfabētā. Šajā alfabētā nav burtu ar diakritiskajām zīmēm. Interlingvas alfabēts un šo burtu izrunas ir šādas:

Lielie burti

A

B

C

D

E

F

G

H

I

J

K

L

M

N

O

P

Q

R

S

T

U

V

W

X

Y

Z

Mazie burti

a

b

c

d

e

f

g

h

i

j

k

l

m

n

o

p

q

r

s

t

u

v

w

x

y

z

IPA

[a]

[b]

[k], [t͡s] 1

[d]

[e]

[f]

[ɡ]

[h], [∅] 2

[i]

[ʒ]

[k]

[l]

[m]

[n]

[o]

[p]

[k] 3

r

[s], [z]

[t], [t͡s] 4

[u]

[v]

[w], [v]

[ks]

[i]

[z]

1. c tiek izrunāts kā [t͡s] (vai arī kā [s]) pirms "e, i, y"
2. h parasti ir kluss
3. q tikai ir kopā digrafā qu, kuru izrunā kā [kw] (bet [k] tiek izrunāts savienojumos que un qui)
4. t vispārīgi izrunā kā [t], bet ti dažreiz tiek izrunāts kā [t͡sj] (vai arī [sj])

Skatīt arī

• Esperanto
• Ido
• Volapiks